“Valērij, tu atkal uz makšķerēšanu?” meita miegaini pajautāja, kad mans znots sestdienas rītā uz balkona grabēja ar piederumiem. “Aha,” viņš īsi noteica, pat nepaskatoties uz mums.
Es sēdēju virtuvē un domīgi malkoju tēju. Jau sesto sestdienu pēc kārtas viss atkārtojās pēc pulksteņa: agra celšanās, somu kravāšana un prombūtne uz visu dienu. Viņš atgriezās pievakarē – pārguris, bet dīvaini laimīgs. Taču bija viena dīvainība: nekad nebija nevienas zivs.
Kad Valērijs aizbrauca, es izgāju uz balkona un paskatījos uz viņa gumijas zābakiem. Tie bija spīdīgi tīri, bez mazākā dubļu vai ūdens traipiņa. Makšķernieks ar tīriem zābakiem? Tas nešķita pareizi.
(Ko mans znots patiesībā darīja pelēkajā ēkā pilsētas nomalē un kāpēc viņš par to meloja visai ģimenei? Lasiet stāsta turpinājumā.)
Aizdomu ēna un slepenā izsekošana
Manā galvā sāka griezties nepatīkamas domas. Valērijs vienmēr ir bijis uzticams vīrietis, palīdzēja meitai ar hipotēku un bērnu, bet pēdējos mēnešos viņš kļuva tāds kā atsvešināts.
Sirds saspiedās – vai tiešām viņam ir cita? Kāda jaunāka, bez bērna un kaitinošas sievasmātes?
Piektdienas vakarā es nolēmu: rīt uzzināšu patiesību.
Sestdienā, tiklīdz viņš izbrauca no pagalma, es jau sēdēju taksometrā. “Brauciet aiz tās pelēkās mašīnas, neuzkrītoši,” es pavēlēju vadītājam. Mēs braucām gandrīz stundu. Centrs palika aiz muguras, sākās rūpnieciskās zonas. Šeit nebija ne upju, ne ezeru.
Beidzot mašīna apstājās pie vecas trīsstāvu ēkas. Izkārtne vēstīja: “Bērnu nams Nr. 17”. Valērijs izkāpa, paņēma no bagāžnieka nevis makšķeres, bet lielu sporta somu, un iegāja iekšā.
Patiesība, kas lika man nokaunēties
Iegājusi iekšā, es sastapu direktori. Viņas seja uzreiz atplauka smaidā: “Ak, Valērijs! Mūsu labākais brīvprātīgais. Viņš pie mums nāk katru sestdienu.”
Es apstulbu. Pusgadu. Brīvprātīgais darbs. Bērnu nams.
Direktore mani aizveda uz otro stāvu. Caur stikla durvīm es redzēju Valēriju, kuru bija ielenkuši pusaudži. Viņš viņiem pacietīgi rādīja, kā salabot dzinēja detaļas. “Viņš pats pērk instrumentus, tērē savu naudu un laiku, lai iemācītu šiem puišiem amatu,” teica direktore. “Viņš teica, ka pats uzauga bez tēva un zina, cik svarīgi ir, lai kāds vīrietis parāda, kā strādāt ar rokām.”
Kāpēc viņš klusēja?
Kad Valērijs koridorā ieraudzīja mani, viņš pārbijās. “Es baidījos, ka meita nesapratīs. Mums ir kredīti, izdevumi… es domāju, viņa teiks, ka tērēju spēkus nevietā,” viņš mulsi taisnojās.
“Muļķītis tu esi, Valērija,” es noteicu un pirmo reizi viņu pa īstam, no sirds apskāvu.
Tajā vakarā pie tējas tases viss tika izrunāts. Meita neraudāja par meliem, viņa raudāja no lepnuma par savu vīru. Tagad mūsu ģimenei vairs nav jāslēpjas. Valērijs joprojām dodas “makšķerēt”, bet tagad viņam reizēm līdzi brauc meita, lai palīdzētu bērniem ar mācībām, un es ar saviem slavenajiem pīrāgiem.
Es iemācījos svarīgu mācību: cilvēkus nevajag vērtēt pēc aizdomām, bet gan pēc darbiem. Īsts džentlmenis labus darbus dara klusumā, negaidot aplausus.
